“Pa vidu šai mūsu mirstīgajai dzīvei, Es atrados tumšā mežā, apmaldījies, Novirzījies no taisnā ceļa.”
— Dante Aligjēri
Ievads
Ir plaši novērots, ka cilvēki vidējā vecumā bieži saskaras ar sarežģītu periodu, kas pazīstams kā pusmūža krīze. Šis iekšējais konflikts ietver emocionālu pielāgošanos un vērtību pārskatīšanu, un katrs cilvēks šādu situāciju piedzīvo unikālā veidā. Tomēr, neskatoties uz plašo atpazīstamību, pusmūža krīze joprojām ir diskutējama un zinātniski nepietiekami pētīta tēma.
Pirmo reizi terminu ieviesa psihoanalītiķis Eliots Žaks, kurš savā 1965. gada esejā “Nāve un pusmūža krīze” saistīja to ar pārmaiņām un radošu atdzimšanu. Tomēr faktiski jau Karls Jungs (1933) bija pirmais, kurš minēja pusmūža krīzes parādīšanos, aprakstot savas grūtības vidējā vecumā. Viņš secināja, ka šis periods ir normāla psiholoģiskās attīstības un izaugsmes fāze. Turklāt, kā vienu no galvenajiem šīs ciešanu cēloņiem, Jungs identificēja dzīves mērķa un jēgas trūkumu.
Ēriks Ēriksons (1950) arī uzskatīja pusmūža krīzi par regulāru attīstības stadiju, identificējot astoņus cilvēka dzīves posmus, kuros rodas identitātes krīzes. Levinsons (1978), Ēriksona kolēģis, definēja šo krīzi kā pāreju, kas neizbēgami parādās “pārejas posmā uz pieaugušo vidusposmu,” aptuveni 30–40 gadu vecumā. Šo pāreju bieži raksturo jēgas trūkuma izjūta, nemiers, apjukums, neapmierinātība un vilšanās darbā un ģimenes dzīvē, kā arī bailes no novecošanas un nāves.
Tradicionāla interpretacija apgalvo, ka pusmūža krīze ir īpašs šaubu un trauksmes periods, kad cilvēks izjūt diskomfortu, apzinoties, ka dzīve ir pusē. Tomēr ievērojami pierādījumi liecina, ka šīs krīzes nozīme ir pārspīlēta un ka tā ir drīzāk izņēmuma gadījums nekā norma.
Vienlaikus eksistenciāli-fenomenoloģiskā pieeja uzskata cilvēka attīstību kā mūža garumā notiekošu procesu, kur pusmūžs ir īpaši izteikts posms, kad indivīds sāk pārskatīt savus sasniegumus vai neveiksmes. Šis ir laiks, kad tiek risināti ontoloģiski jautājumi, it īpaši par mirstību, kas potenciāli var radīt būtiskas pārmaiņas dzīves veidā. Šī perspektīva pieņem, ka indivīds apgūst dzīves prasmes, izmantojot nepārtrauktu pašrefleksiju un pielāgošanos (Adams, 2006).
Šajā esejā es izklāstīšu dažādus ietvarus par pusmūža krīzes jēdzienu, izpētot teorētiskos pamatus un praktiskos ieskatus no mana klienta Daniela pieredzes.
Teorētiskie pamati un dažādas perspektīvas
Lai ilustrētu pusmūža krīzes teorētisko pamatu, es plānoju izmantot Ērika Ēriksona psihosociālās attīstības teoriju, kas sniedz strukturētu ietvaru cilvēka dzīves dažādu posmu izpratnei. Vidējās pieaugušo vecuma periods, kas aptver vecumu no 40 līdz 65 gadiem, ietver generativitātes/stagnācijas konfliktu.
Generativitāte nozīmē vēlmi radīt un kopt lietas, kas pārdzīvos pašu, piemēram, audzināt bērnus vai dot ieguldījumu sabiedrībā. Pretēji tam stagnāciju raksturo pašpietiekamība un mērķa trūkums. Kad šāda veida konflikts tiek veiksmīgi atrisināts, indivīds izjūt produktivitātes, radošuma un rūpju sajūtu. Neveiksme, savukārt, noved pie stagnācijas un neproduktivitātes sajūtas.
Ēriksons (1950) uzskatīja, ka šis process ļauj cilvēkam autentiski saskarties ar savu iekšējo “es”, kas var palīdzēt tikt galā ar šī dzīves posma bieži sastopamajām emocionālajām svārstībām un vērtību pārorientāciju.
Papildinot šo skatījumu, ja šis jēdziens tiktu pētīts caur Levinsona (1978) ideju par “Pusmūža pāreju” prizmas, tas varētu sniegt dziļāku izpratni par indivīda diskomfortu un iekšējo trauksmi, kas saistīta ar šo periodu. Levinsons šo pāreju, kas notiek vecumā no 40 līdz 45 gadiem, uzskatīja par attīstības uzdevumu, kas aizsāk jaunu individualizācijas posmu. Tas potenciāli varētu veicināt līdzjūtības, refleksijas un patiesas sevis mīlestības pieaugumu. Turklāt šajā periodā var notikt būtiskas pārmaiņas gan personīgajā, gan profesionālajā jomā, jo indivīdi cenšas saskaņot savu dzīvi ar mainīgo pašapziņu (Levinsons, 1978).
Vēl agrāk Ļevs Vigotskis sniedza ieskatu par dažām dzīves pārejām, izmantojot “vecuma krīzes” jēdzienu. Viņš definēja šīs krīzes kā periodus, kad cilvēka personība piedzīvo holistiskas izmaiņas, kas notiek sistemātiski, mainoties stabilajiem periodiem (Vigotskis, 1984). Šie kritiskie periodi jeb krīzes rada kvalitatīvas pozitīvas izmaiņas, kas virza personību uz jaunu attīstības posmu, taču tās bieži vien pavada pastiprināts konflikts, aizkaitināmība un pat attīstības novirzes.
Tomēr Vigotska jēdziens par “vecuma krīzi” kā holistisku pārmaiņu stabilajos periodos rada jautājumus par konkrētas “pusmūža krīzes” identificēšanas uzticamību. Piemēram, šī koncepta pielietošana praksē var apgrūtināt indivīda unikālās pusmūža krīzes pieredzes izpratni. Šī pieredzes mainība pusmūža krīzē uzsver nenoteiktību, kas ir raksturīga katra cilvēka individuālajam ceļam.
Balstoties uz Aldvina un Levinsona (2001) pētījumiem, var apgalvot, ka pusmūža krīzes jēdziens ir saskāries ar ievērojamu kritiku. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem cilvēki pusmūžā bieži ziņo par mazāk psiholoģiskiem simptomiem, lielāku laulības apmierinātību, pozitīvāku dzīves uztveri un lielāku kontroles sajūtu nekā jaunāki indivīdi. Zīmīgi ir arī tas, cilvēki četrdesmit gadu vecumā nav grupa ar vislielāko šķiršanās, pašnāvību, depresijas vai emocionālās nestabilitātes procentu (Aldvins & Levensons, 2001).
Vitbērna (2010) līdzīgi apšauba pusmūža krīzi kā atsevišķu dzīves posmu. Savā aptaujā, kurā piedalījās 500 pieaugušie, viņa nevarēja atrast atrast atsauci uz “pusmūža ieleju” vispārējā apmierinātībā, kas norāda, ka dzīves jēgas meklējumi un klātbūtne patiesībā pieaug līdz ar vecumu.
Tikpat nozīmīgi ir MIDUS nacionālā aptauja (Brim et al., 2004), kurā tika atklāts, ka tikai apmēram ceturtā daļa respondentu piedzīvoja pusmūža krīzi. Ievērojami ir tas, ka lielākā daļa šīs krīzes nesaistīja ar novecošanu, bet gan ar lieliem dzīves notikumiem, kas radīja ievērojamus draudus vai izaicinājumus. Konkrēti, 26% amerikāņu ziņoja, ka viņiem ir bijusi pusmūža krīze, tomēr lielākā daļa šo krīzi nesaistīja ar novecošanas procesu.
Svarīgs aspekts ir arī kultūras faktori, kas ietekmē pusmūža pieredzes veidošanos. Kopumā pusmūža krīzes jēdziens sakņojas Rietumu kultūras naratīvos, kur tiek veicināti individuālie sasniegumi un personiskā piepildījuma meklējumi. Savukārt kultūrās ar kolektīvistiskām vērtībām var nebūt vērojamas līdzīgas eksistenciālas pārdomas pusmūža laikā, jo priekšplānā izvirzās sabiedriskās un ģimenes saistības.
Tādēļ apgalvojums, ka pusmūža krīze ir “viens no intriģējošākajiem mūža attīstības psiholoģijas mītiem”, kā uzsver Hekhauzens (2001, 345. lpp.), ievērojami izceļ diskursīvo dinamiku šajā tēmā.
Tomēr, lai paplašinātu vispārējo skatījumu uz šo jautājumu, eksistenciāli-fenomenoloģiskā perspektīva piedāvā būtisku prizmu pusmūža krīzes izpratnei.
Eksistenciāli-fenomenoloģiskie ieskati
Saskaņā ar eksistenciālo fenomenoloģisko skatījumu pusmūža krīze ir kas vairāk nekā šaubu un trauksmes periods; tā pārstāv dziļu savas dzīves ceļa un identitātes pārvērtēšanu.
Adams (2006) uzsver, ka “transformācijas mirkļi” ir iesakņoti mūsu kultūrā, izmantojot rituālus, kas iezīmē viena dzīves posma beigas un cita sākumu – dzimšanas dienas, izlaidumus, laulības, vecāku statusu un pašu pusmūžu. Balstoties uz Žaka (1965) idejām, šie pavērsieni kalpo kā atgādinājums par dzīves pārejošumu, mudinot indivīdus saskarties ar novecošanas un mirstības realitāti. Daudziem pusmūžā šī atziņa par dzīves galīgumu var kļūt par stimulu pārvērtēt vērtības un mērķus, jo dzīves ilgums sāk šķist mazāk abstrakts un vairāk reāls.
Kā to asprātīgi raksturojis rakstnieks Vladimirs Nabokovs (1989), cilvēka dzīve ir “īss gaismas starojums starp divām tumsas mūžībām” (19. lpp.). Jaunībā dzīves gals var šķist tāls vai pat hipotētisks, taču vidējā vecumā nāves neizbēgamība kļūst daudz asāka, jo gadi aiz muguras sāk aizēnot tos, kas vēl priekšā. Tas maina uztveri par dzīvi no tālas perspektīvas uz spilgtu un tūlītēju realitāti.
Pārdomājot šo skatījumu, es tuvojos dziļajam Simonas de Bovuāras (1992) paradoksam – izjūtai, ka dzīve ir “viltota,” vienlaikus apzinoties, ka nevarētu to nodzīvot citādi. Šis uzskats īsi apkopo pusmūža krīzi, ņemot vērā pagātnes lēmumu sekas un no tā izrietošo vilšanos, kā arī cīņu par jēgas atrašanu, apzinoties dzīves galīgumu.
Viktors Frankls (1967) izaicināja uzskatu, ka dzīves galvenais mērķis ir iekšējā līdzsvara atjaunošana. Tā vietā viņš norādīja, ka cilvēki ir orientēti uz potenciālās dzīves jēgas un vērtību atklāšanu. Šis eksistenciālais vakuums, kas izpaužas kā garlaicības un tukšuma izjūta, kļūst īpaši izteikts pusmūža laikā, mudinot indivīdus rast atjaunotu dzīves mērķi. Viņš uzsvēra “Gribu pēc jēgas,” norādot, ka patiesā dzīves jēga tiek atklāta pasaulē, nevis cilvēka iekšienē.
Irvins Jāloms (1980) uzsver jēgas meklēšanu kā mūsu eksistences pamatprincipu. Viņš apgalvo, ka eksistenciālās trauksmes par izolāciju, brīvību un nāvi ir cieši saistītas ar mūsu tieksmi pēc jēgas. Nāves trauksme, īpaši, kļūst izteiktāka pusmūža laikā, kad indivīdi kļūst akūti apzinīgi par savu mirstību un vēlmi atstāt nozīmīgu mantojumu.
Kā skaidro Spinelli (1994), eksistenciāli-fenomenoloģiskā pieeja aplūko “es” jēdzienu kā veidojošos caur personisko un sociālo pieredzi, neatkarīgi no tā, vai tas notiek pusmūžā vai citā dzīves posmā. Spēcīgi, bieži neracionāli uzskati veido šī “es” pamatus, un jebkura neatbilstība starp ticēto un piedzīvoto “es” rada izvēli: pieņemt pieredzi vai atsvešināties no tās. Bieži vien indivīdi izvairās no pārdomām, lai saglabātu status quo, kā rezultātā viens atsvešināts paškonstruētais tēls tiek aizstāts ar citu, tikpat atsvešinātu. Šis modelis ir īpaši redzams pusmūža krīzēs, kur tā vietā, lai izpētītu un pieņemtu izmaiņas, ko šis dzīves posms nes, indivīdi aizstāj savu pašreizējo “es” ar citu, kas nesaskan ar viņu pieredzi.
Lai pārvarētu pusmūža krīzi, jauna “es” konstrukcija var izrādīties nepietiekama. Nepieciešama patiesa sastapšanās, izpēte un piedzīvoto pieredžu pieņemšana, ņemot vērā šo pārmaiņu ietekmi uz cilvēka attiecībām un sociālo pasauli. Šajā perspektīvā rodas intriģējošs jautājums: cik lielā mērā pusmūža krīze ir sociokulturāls konstrukts, ko indivīdi internalizē kā savas kultūras vai sabiedrības normatīvo gaidu?
Rezumējot, cilvēka attīstība eksistenciāli-fenomenoloģiskajā skatījumā tiek definēta ar nepārtrauktību, nejaušību un izvēļu apņemšanos. Tādēļ pusmūžs tiek uzskatīts par periodu, kas raksturīgs ar rūpīgu pārvērtēšanu un iespējām nozīmīgām dzīves pārmaiņām. Tas var būt īpaši izdevīgs brīdis, lai izpētītu “mirkļus” vai “epizodes,” kad indivīdi kļūst akūti apzinīgi par savām izvēlēm un to pārskatīšanas iespējām (Adams, 2006). Šis ir laiks, kad cilvēks saskaras ar savu mirstību un eksistences autentiskumu, potenciāli piedzīvojot transformējošu pieredzi dažādās dzīves dimensijās.
Praktiskas pārdomas un sekas
Daniels, kurš kas nāk uz terapiju manā klīniskajā praksē, atspoguļo dažādos teorētiskos skatījumus uz pusmūža krīzi. Viņam ir 39 gadi, viņš ir precējies 15 gadus, divu meitu tēvs un strādā kā finanšu analītiķis. Viņa darbs, kas agrāk šķita piepildījuma pilns, tagad liek viņam justies bezdarbīgam un nemotivētam, kas atbilst Ēriksona modelī aprakstītajam generativitātes un stagnācijas posmam, norādot uz cīņu ar profesionālā mērķa atrašanu.
Eksistenciāli fenomenoloģiskā pieeja pshoterapijā šajā gadījumā piedāvā atšķirīgu skatījumu, koncentrējoties uz klienta piedzīvoto pieredzi un nozīmi, ko viņš piešķir savai situācijai. Daniela stagnācijas sajūtu var skatīt kā “eksistenciālu iestrēgumu”. Viņš jūtas iesprostots dzīvē, kas vairs nesaskan ar viņa mainīgo “es”. Terapijas gaitā tiek risinātas Daniela atsvešinātības un atvienošanās sajūtas, pakāpeniski atklājot viņa dziļākās eksistenciālās trauksmes.
Viņa attiecību pasaule ir kļuvusi monotoniska. Kādreiz kaislīgie liesmas, kas uzturēja viņa laulību, ir izdzisušas līdz aukstām oglēm. Attiecības ar sievu ir kļuvušas drīzāk platoniskas, ar retu fizisku tuvību un emocionālu attālināšanos. Daniels ilgojas pēc dziļām un nozīmīgām saitēm. Šeit atklājas Levinsone pusmūža pārejas teorija (Levinsone, 1978), kas atgādina, ka indivīdi šajā posmā pārskata savu dzīvi un attiecības.
Patiesībā Daniela gadījumā pusmūža krīzes būtība, iespējams, ir saistīta ar ontoloģiskiem jautājumiem. Nesen piedzīvotie zaudējumi ir veicinājuši viņa mirstības apzināšanos. Viņa neskaidrība par nākotni un bažas par nepilnvērtīgu dzīvi izceļ eksistenciālās cīņas, kas bieži parādās pusmūžā. Frankla (1967) ideja, ka cilvēki pēc būtības ir jēgas meklētāji, šeit ir īpaši aktuāla.
Tādējādi, sasaistot Daniela pieredzi un situācijas ar dažādām teorijām, var secināt, ka pusmūža krīzes jautājums ir ļoti sarežģīts. Un tomēr, piemērojot eksistenciāli-fenomenoloģisko pieeju kopā ar aprakstītajām teorijām, ir iespējams izpētīt klienta pieredzi no vairākiem skatpunktiem. Plašāka perspektīva palīdz atšķetināt pusmūža krīzes specifiku un vienkāršot veidus, kā tikt galā ar šo apjukuma periodu un to pārvarēt.
Secinājums
Neskatoties uz relatīvi karstajām debatēm par šī dzīves posma pastāvēšanu, pusmūža krīze joprojām ir nozīmīgs pagrieziena punkts daudzu cilvēku dzīvē, kas simbolizē dzīves viduspunktu. Tā rada konfliktus un dziļus ontoloģiskus jautājumus, tādēļ drīzāk tiek uzskatīta par “eksistenciālu krīzi”.
Attīstības teorijas sniedz strukturētus ietvarus, lai izprastu pusmūža pārejas, tomēr tās tiek kritizētas par iespējamu pusmūža krīzes mīta veidošanu. Neskatoties uz to, eksistenciālā pieeja izceļ dziļo pašrefleksiju un pārmaiņas, kas var notikt šajā dzīves posmā.
Ir pierādīts, ka, lai arī pusmūža krīzes jēdziens ir skaidri diskutabls, tas neapšaubāmi apzīmē svarīgu pašanalīzes un pārdomu periodu. Apvienojot attīstības teorijas ar eksistenciālo pieeju, mēs varam efektīvāk izprast un risināt pusmūža posma sarežģītības, galu galā veicinot jēgas atklāšanu, attīstību, izturību un cilvēka labklājību.
Pārstrādāts no manas esejas, kas uzrakstīta studiju laikā un iesniegta New School Of Psychotherapy And Counselling (NSPC) un Middlesex University, Londonā, 2024. gada jūlijā.
Atsauces
Adams, Martin. (2006). Towards an Existential Phenomenological Model of Life Span Human Development. Existential Analysis. 17. 261-280.
Aldwin, C. M., & Levenson, M. R. (2001). Stress, coping, and health at midlife: A developmental perspective. In M. E. Lachman (Ed.), Handbook of midlife development (pp. 188–214). New York: Wiley.
Beauvoir, S. de. (1992b). Hard Times: Force of Circumstance, Vol. II: the autobiography of Simone de Beauvoir. Paragon House.
Brim, O. G., Ryff, C. D., & Kessler, R. C. (Eds.). (2004). How healthy are we?: A national study of well-being at midlife. The University of Chicago Press.
Erik H. Erikson, Childhood and Society (New York: Norton, 1950).
Frankl, V. (1967). Psychotherapy and Existentialism. New York: Simon and Schuster.
Heckhausen, J. (2001). Adaptation and resilience in midlife. In M. E. Lachman (Ed.), Handbook of midlife development (pp. 345–391). John Wiley & Sons, Inc..
Jaques, E. (1965). Death and the mid-life crisis. International Journal of Psychoanalysis, 46:502-5.
Jung, C. G. (1933). Modern man in search of a soul. Harcourt, Brace.
Levinson, D. J. (1978). Seasons of a Man’s Life. New York: Random House.
Nabokov, V. V. (1989). Speak, memory: an autobiography revisited. Rev. ed. New York, N.Y., Vintage International.
Spinelli, E. (1994). Demystifying Therapy. London: Constable and Company Ltd.
Vygotsky L.S. Collected Works in 6 vol. 4: Child Psychology. М., 1984
Whitbourne, S.K. (2010). The search for fulfillment. New York: Ballantine Books.
Wood, C., Littleton, K. and Oates, J. (2002). Lifespan development. In Cooper, T. & Roth, I. (eds.) Challenging Psychological Issues. Milton Keynes: The Open University.
Yalom, I. D. (1980). Existential Psychotherapy. New York, NY: Basic Books.
